"Tēvijas sargi" ir organizācija, kurā jaunieši var apgūt militārās tuvcīņas prasmi un interesantā veidā izzināt Latvijas militāro vēsturi. Uz interviju aicināju "Tēvijas sargu" vadītāju EDGARU DĀRZNIEKU.

– Pastāsti, kas ir militārā tuvcīņa un ar ko tā jauniešiem var būt noderīga!

Edgars Dārznieks: – Kā jau pats nosaukums norāda, tā ir cīņa tuvumā. Militārā tuvcīņa no, piemēram, austrumu cīņas veidiem atšķiras ar to, ka tā ir balstīta uz reālām dzīves situācijām.

– Vai tas nozīmē, ka ir arī reālākas iespējas gūt traumas, piedzīvot to, kas var notikt reāli dzīvē?

– No traumām var izvairīties līdz pat minimumam, ja, protams, ievēro visas instruktoru norādes. Ja pats esi neuzmanīgs un nevērīgs, tad var gūt arī traumas.

– Ar ko militārā tuvcīņa ir noderīga, un kāpēc tā būtu jāapgūst?

Baltu kultūras dienu ietvaros sestdien, 20. septembrī, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā norisinājās Baltiskās sarunas, kur sanākušie jaunieši kopā ar lektoriem mēģināja rast atbildes uz diskusijas pamatjautājumu – „Latviešu reliģija. Bija? Ir? Būs?”

Sakot ievadvārdus, Jānis Sils norādīja, ka agrāk cilvēki, tais skaitā arī latvieši, pasauli skatīja kopsakarībās, kā vienotu veselumu, līdz ar to reliģija bija neatraujama dzīves sastāvdaļa. Savukārt mūsdienās reliģija visbiežāk ir kļuvusi par atrautu dzīves daļu, ko praktizē reizēm, no ikdienas darbiem brīvajā laikā. Bieži, runājot par latviešu ticību, tiek lietots jēdziens „mitoloģija”. Tomēr mitoloģija ir vien daļa no reliģijas, un, piemēram, senie grieķi būtu ļoti pārsteigti uzzinot, ka viņu rūpīgi koptā reliģija ir vien parasta mitoloģija. Tomēr folklorā un arheoloģiskajā materiālā skaidri rodamas liecības, ka latviešu dievatziņa ir pastāvējusi, cits jautājums, kāda tai ir nākotne.